Pieradināts bebrs vārdā Semjons kļuvis par vietējo slavenību kādā Sverdlovskas apgabala ciemā Krievijā.
Vietējais mednieks bebrēnu atradis upes krastā pavisam novārgušu, gandrīz bez dzīvības pazīmēm, bet mazuli izdevies atkopt. Tomēr mēģinājums viņu palaist brīvībā izrādījās neveiksmīgs.
Kad Semjons ir savilcies kamoliņā un cieši aizmidzis savā ligzdā no saimnieku vecajām drēbēm, pamodināt viņu nav viegli. Dzīvnieka guļasvieta iekārtota pie krāsns, jo bebram patīk siltums, un saimnieki atklāj, ka neizgulējies bebrs ir kaprīzs gluži kā mazs bērns.
Savukārt putru ar pienu Semjons jau ēd nelabprāt, dodot priekšroku maizei, gurķiem un melonēm. Šie produkti nebūt nav raksturīgi savvaļas bebru ēdienkartei.
Kad bebru atrada, viņš bija tik tikko dzīvs un lieluma ziņā atbilda pieauguša cilvēka plaukstai. Tagadējie bebra saimnieki aiznesa viņu mājās, baiļodamies, ka mazais zvēriņš neizdzīvos.
Tomēr Semjons izrādījās cīnītājs, un, kad viņš paaugās, saimnieki mēģināja viņu palaist brīvībā. Bebru aiznesa atpakaļ pie upītes, kur viņš ar prieku izpeldējās, bet pēc dažām stundām pats atgriezās mājās un šoreiz, šķiet, uz visiem laikiem.
Tagad bebru tā saimnieki reizēm ved pastaigā pa ciemata ielām, kur to ar pārsteigumu vēro gan kaķi, gan kaimiņi.
Lai gan pieradis pie cilvēkiem, bebrs acīmredzami skumst pēc dabas, jo aizsprostus būvēt cilvēku miteklī nav pieņemts. Kompensējot šo trūkumu, bebrs cenšoties sagrauzt visu, kam tiek klāt – somas, apavus un, protams, mēbeles.
Saimnieki jau prāto, ka bebram vajadzētu piešķirt atsevišķu dzīvesvietu šķūnī, bet tad tur sienas jānostiprina ar skārdu, jo plānās koka šķērssienas var neizturēt Semjona kaisli uz celtniecības darbiem.