Virpuļviesuļi, kas svētdien ievainoja Polijas ziemeļus, atklāj ne vien dabas fantastisko spēku, bet arī cilvēku paviršību.
Kvalitatīvi celtām ēkām tornado gāja pāri, nodarot minimālus postījumu, savukārt celtnieku haltūrām burtiski aizlidoja jumti un atdalījās sienas, vienā gadījumā arī izraisot letālas sekas. Savā vasarnīcā Vicinku ciemā bojā gājis sešdesmit gadus vecs vīrietis.
Divas dienas pirms ālēšanās Polijā virpuļviesulis manīts arī Latvijā – Kolkā. Aculieciniekam Uldim Krustiņam to paveicās nofilmēt: negaisa mākonis ar šņācošu cauruli iesūc ūdeni no jūras. Neparastā dabas parādība ilgusi 5 līdz 6 minūtes.
Polijā virpuļi bija daudz varenāki, aculiecinieki vēsta, ka to diametrs sasniedzis kilometru. Spēks tāds, ka gaisā cēlis mašīnas un māju jumtus.
Vējš plēsis elektrības līnijas un nopostījis prāvas meža platības. Kāds neliels furgons parauts augšā un burtiski sašķaidīts pret zemi, taču, par laimi, visi trīs braucēji tikuši cauri sveikā, ziņo aģentūra Reuters.
Latvijā kaut kas līdzīgs pēdējo reizi notika 2008. gada 8. augustā. Iedzīvotāji to atminas kā Lielo vētru.
Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Prognožu daļas vadītāja Laura Krūmiņa skaidro, ka starp pagājušo brīvdienu notikumiem Latvijā un Polijā pastāv vien netieša saistība un arī izpausmju ziņā tie, protams, nav salīdzināmi. Kolkas ūdensstabs veidojies aukstā gaisa masā: «Vizuālais efekts iespaidīgs, turpretim spēks samērā neliels.» Satiekoties ar krastu, tas parasti izplēn pavisam. Citādi ir, ja virpulis veidojas karstajās gaisa masās – spēks ir noturīgs un graujošs. «Tie arī ir tie īstie tornado, kas bieži tiek novēroti Amerikā. Eiropā retāk, taču arī pietiekami sistemātiski.» Šoreiz virpuļviesulis tā sāpīgāk trāpīja Polijai, tomēr, pēc pētnieces domām, nav nekāda pamata to saistīt ar kādām globālām klimatiskām parādībām, kā labpatīk darīt sasilšanas fanātiķiem. Arī pie mums virpuļviesuļi – lielāki vai mazāki – tiek novēroti ik gadu. Liepājā, Rojā, Ventspilī. Reizēm arī nodara postījumus. Vienīgā atšķirība, ka pagājušajā gadsimtā cilvēkiem par šādām dabas parādībām bija mazāk iespēju uzzināt, mūsdienās informācijas apmaiņa ir zibenīga, un tikpat ātri izplatītās arī dažādas spekulācijas par tēmu. «Taču dabas parādības nenotiek biežāk nekā agrāk,» oficiālos laika novērojumus rezumē L. Krūmiņa.
Arī Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesors Valdis Segliņš uzsver, ka retums ir nevis pats virpuļviesulis, bet fakts, ka to izdevies kvalitatīvi nofilmēt – kā Kolkas gadījumā. Taču profesors saistībā ar šo dabas parādību aicina domāt par praktiskākām lietām, proti, modernās būvniecības kvalitāti, kas acīmredzami klibo arī Polijā: «Problēma ir, kā tās būdas naglotas kopā. Divos stūros iedzīts pa naglai, un turas kopā uz godavārda.» Sagrauto māju fotoattēlos tik tiešām redzams, ka sienas jukušas ārā veselām plāksnēm, jumti lidojuši nesalūzuši. Tātad to stiprinājumi bijuši zem katras kritikas. Arī Amerikā, kur tornado ir biežāka parādība, mūra ēkas paliekot praktiski neskartas, savukārt pēc ātrās būvniecības standartiem celtās mājas izjūkot kā pasakā par trim sivēntiņiem pēc vilka elpas pūtiena.
Iespējas precīzi prognozēt, kad tornado ieradīsies, faktiski nepastāv. L. Krūmiņa stāsta, ka paredzēt var vienīgi virpuļviesulim labvēlīgus laika apstākļus – lielu karstumu, vēju, mitrumu. Ideālā variantā ko konkrētāku iespējams pateikt vien kādu stundu pirms gaidāmā notikuma – pēc lietus gubu mākoņa, ar ko tornado pārvietojas. Šī vasara vēl nav beigusies, un, pēc sinoptiķu prognozēm, gaidāmas arī atsevišķas ļoti karstas dienas. Tātad teorētiski lokālu virpuļviesuļu veidošanās vēl ir iespējama. Tāpēc vietā ir L. Krūmiņas padoms: redzot sev virsū virzāmies tumšu virpuļojošu lietus un vētras stabu, ir lietderīgi paiet malā. Ka neparauj gaisā.