Šķita, ka ar grāmatas «37 stāsti par Kārli» iznākšanu tiks pielikts punkts runām par un ap Kārli Skrastiņu: vairs nebūs vajadzības cilāt ģimenes lietas un personīgās attiecības, jo grāmatā tika dota iespēja izteikties gan Skrastiņa radiniekiem, gan draugiem un paziņām.
Var tikai minēt (var gan arī viegli uzminēt), kas pamudinājis Kārļa jaunāko māsu Rutu pavērt ģimenes veļas grozu.
Ziņas, kas pēc traģiskās avārijas parādījās publiskajā telpā, stipri atgādina slēptu cīņu par monopoltiesībām uz «dzelzsvīra» piemiņu, kas sašķēlusi Skrastiņa piederīgos dažādās nometnēs. Kā intervijā žurnālam «Kas Jauns» stāstījusi Ruta Skrastiņa, grāmata «37stāsti par Kārli» viņai bijusi kā dzēliens sirdī. «Ja būtu zinājusi, cik tendenciozi tā uzrakstīta, es, goda vārds, nebūtu piedalījusies grāmatas tapšanā ar saviem atmiņu stāstiem. Jā, ir sirsnīgi un gaiši stāsti, bet tieši tas, kā atspoguļota Kārļa un viņa sievas Zanes ģimenes dzīve, man lika noskurināties. Izvēlētās fotogrāfijas runā pašas par sevi, radot iespaidu, ka šajā ģimenē kaut kas nebija īsti labi. Skumjākais ir tas, ka bildes nāk no mūsu pašu ģimenes... Kas tās deva, lai paliek uz katra paša sirdsapziņas. Bet es zinu, kāda bija Kārļa ģimenes dzīve. Esmu gan bijusi klāt tad, kad viņš ar mirdzošām acīm gaidīja dzimstam savas vecākās meitas, gan redzējusi, cik daudz mīļuma un maiguma viņš velta Zanei un bērniem,» stāsta Ruta.
Dīvainā kārtā nedz viņa, nedz Zane Skrastiņa neieradās grāmatas atvēršanas pasākumā, kurā ģimeni pārstāvēja Kārļa brālis Atis, māsas Una un Ieva, kā arī mātesbrālis Pēteris. Iespējams, lielākais nepatikas pret grāmatu iemesls ir publicētie modeles Aijas Tēraudas, ar kuru hokejists bija kopā teju desmit gadus, atmiņu stāsti. Lai arī pat slavenais vārtsargs Artūrs Irbe medijos izteicies, ka tie bijuši vieni no patiesākajiem, atraitnei tie saprotamu iemeslu dēļ laikam nav patikuši– jāatgādina, ka Tērauda ar Zanes Skrastiņas gādību tika patriekta pat no piemiņas pasākuma «Arēnā Rīga».
**
No grāmatas
«37 stāsti par Kārli»
Una Skrastiņa, māsa
– Vai biju lepna, ka man ir tāds brālis? Es drīzāk teiktu– tas bija prieks! Prieks par viņa trīs gūtajiem vārtiem Latvijas izlases mačā ar baltkrieviem, prieks par veiksmīgo karjeru Somijā un Amerikā, prieks par NHL rekordu. Prieks par mazajām dāvaniņām, ko brālis atveda. Vai tā bija smaržu pudelīte, jaciņa, nozīmīte, cepurīte vai bildīte– tas vienmēr bija patīkami, mīļi un silti.
– Rūpīgs un atbildīgs– tāds viņš bija. Uz viņu varēja paļauties vienmēr! Tajā pašā laikā šis hokejā stiprais cilvēks bija līdz aizkustinājumam nevarīgs dažādās sadzīves situācijās. Kā izcept olu, kā izvārīt makaronus– zvana mans brālis no Baltezera mājas un prasa tādas lietas! Es viņam pretjautājumu: nu, un kādi mums ir varianti?
Ieva Skrastiņa, māsa
– Varbūt Kārļa milzīgo izturību var izskaidrot ar to, ka viņš redzēja, kā klājas smagi slimam cilvēkam. Mūsu tēvam 45gadu vecumā sākās nopietni fiziski traucējumi retas slimības dēļ, kuru vairākus gadus nevarēja diagnosticēt. Ilgi tikai noskatījāmies, kā pasliktinās viņa veselība. Tas bija grūts posms– gan emocionāli, gan finansiāli. Kārlis tad bija apmēram 10gadu vecs, un tēvs bija viņa lielākais fans, jo mamma maz sekoja līdzi hokejam.
– Es apbrīnoju, kā viņam izdevās tik bieži bloķēt ripas, un domāju: vai viņa smadzenes veidotas kaut kā citādāk nekā pārējiem? Šķiet, Kārlim apzināti vai neapzināti izdevās izmantot tās rezerves, kas varbūt slēpjas katrā cilvēkā.
Atis Skrastiņš, brālis
– Deviņi gadi brāļiem ir pietiekami liela vecuma starpība. Atšķirīgas intereses un draugi, atšķirīga dzīves uztvere. Pa īstam tuvību ar Kārli sajutu, kad jaunākais brālis pārkāpa 30gadu slieksni. Pirms tam es jutu, ka esam atšķirīga vecuma. Kad viņš ar draugiem gāja ballēties, mums nebija īsti par ko runāt, jo es tam jau sen biju izgājis cauri. Makšķerēt un uz kino arī neesam kopā gājuši. Taču, šķiet, Kārlis visai daudz no manis mācījās. Domāju, bērnībā es biju viņam autoritāte.
– Kā sportists es viņam noteikti nebiju paraugs, tikai kā vecākais brālis. Varēju pamācīt, kā rīkoties, ja rodas konfliktsituācijas ar džekiem,– kauties vai tomēr ne, mukt vai palikt līdz galam. Nu, apmēram tā. Dažas reizes viņš atnāca mājās no diskotēkas ar zilu aci, bet es nejaucos. Par tādām lietām mēs nekad nerunājām, jo ļoti labi jutām viens otru. Nevajadzēja vārdus, daudz ko varējām izteikt ar vienkāršu žestu. Mums nebija tā saukto garo tējas vakaru. Bijām mazrunīgi, bet šaubos, vai bija kaut kas tāds, ko viens par otru nezinājām. Man arī nekad nenācās viņu pārmācīt. Puikas gados pa reizei nopietni saplūcos ar kādu no māsām, taču ar Kārli– nekad. Pat strīdu mums nebija. Manuprāt, viņu nokaitināt līdz konflikta situācijai bija tikpat kā neiespējami.