Šokējošu notikumu epicentrā nonākusi kāda skola Jelgavas apkārtnē. Tur, iespējams, lielākie skolēni gan fiziski, gan seksuāli iespaidojuši mazākos audzēkņus, vēsta Latvijas Radio.
Policija un skolas vadība saņēmusi iesniegumu no kāda bērna vecvecākiem, drīz pēc tam palīdzība lūgta arī medijiem. Patlaban konkrētais iesniegums tiek izskatīts, policija veic izmeklēšanu, drīz pārbaudes sāks arī Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija.
Fragments no LNT raidījuma Degpunktā - pagājušajā nedēļā, nedēļu pirms skola saņēma iesniegumu par vardarbību. Iespējams, cietušā bērna vecmāmiņa raidījumam stāsta, ka signāli par iespējamo vardarbību skolā saņemti ne reizi vien un ne tikai šajā mācību gadā. Seksuāli iespaidoti tikuši arī citi bērni, bet viņi baidoties to atklāt. Patlaban notiek izmeklēšana, par iesniegumu ir informētas visas iespējamās iestādes, kuras gan komentāros par šo gadījumu ir atturīgas - viedoklis tiek solīts tikai pēc pārbaužu beigām.
Nav zināms, vai, iespējams - cietušais, turpina mācības šajā skolā. Bērnu tiesību aizsardzības centra pārstāve Inga Millere norāda, ka tuvinieki darījuši ļoti pareizi, informējot skolas vadību un policiju, tomēr liela kļūda izdarīta, iesaistot problēmas risināšanā medijus.
Valsts policijas pārstāve Linda Juberte Latvijas Radio norādīja, ka datu par seksuālā vardarbībā cietušajiem bērniem nav. Arī nekur citur šādi gadījumi netiek uzskaitīti. Varbūt tāpēc kā pārsteigums nāca šogad publiskotais Pasaules veselības organizācijas pētījums, kurā atklājās, ka Latvija ieņem vienu no pirmajām vietām vienaudžu vardarbības ziņā.
Bērnu un jauniešu uzticības tālruņa valdes priekšsēdētāja Lilija Bilsena stāsta, ka arvien aktīvāk zvana no vardarbības cietuši bērni, tomēr viņu vidū pēdējos gados nav bijis neviena, kas cietuši no seksuālām darbībām skolās. Bilsena izceļ - tas, ka bērni nezvana, nenozīmē, ka problēma nepastāv - cietušajiem ir tik liela kauna izjūta, ka viņi nevēlas lūgt palīdzību, jo baidās saņemt pārmetumus. Bilsena uzsver - valsts vispār neiesaistās problēmu risināšanā. Visi projekti, kas bijuši, finansēti tikai no ārvalstu līdzekļiem, bet ar to ir krietni par maz. Būtu vajadzīgas arī īpašas programmas, kas apmācītu skolotājus pamanīt šādas situācijas veidošanos jau laicīgi, tāpat arī nepietiek ar pašreizējo vienu audzināšanas stundu nedēļā, kura turklāt visbiežāk tiek veltīta praktisku jautājumu risināšanai.