Liepājas tiesa lēma par labu Valsts valodas centram, nevis V. Lindermana partijas Par dzimto valodu līdzgaitnieka Jevgeņija Osipova tēvam Jurijam Osipovam, uz kura īpašuma uzstādīts ielas nosaukums divās valodās.
Advokāts Illarions Girss sola lēmumu pārsūdzēt, kā arī turpināt šādas akcijas.
Epopeja ar Liepājas Vaiņodes ielas 19 divvalodīgo plāksni esot aizsākusies, kad Jevgeņijs Osipovs uzaicinājis presi un televīziju un svinīgi pielicis plāksni pie sava tēva mājas sienas. Pašvaldības policija esot bijusi blakus, konstatējusi faktu un paziņojusi par to Valsts valodas centram. Jurijam Osipovam esot dots laiks, lai plāksni noņemtu, bet, tā kā tas neesot izdarīts, lieta nonākusi līdz tiesai, Neatkarīgo informē laikraksta Kurzemes Vārds žurnāliste Ilze Ozoliņa.
Liepājas tiesas priekšsēdētāja palīdze Inta Kurpa Neatkarīgo informē, ka 7. janvārī notikusi tiesas sēde, bet 8. janvārī paziņots tiesas lēmums saistībā nenoņemto ielas plāksni divās valodās. Lēmums esot atstāts negrozīts arī pēc sprieduma pārsūdzēšanas – Jurijam Osipovam plāksne Liepājā, Vaiņodes ielā 19, jānoņem un jāsamaksā 75 latu sods, ar tiesībām desmit dienu laikā vēlreiz pārsūdzēt šo lēmumu.
Valsts valodas centra Valodas kontroles nodaļas vadītājs Antons Kursītis teica, ka Jurija Osipova gadījums esot vienīgais, kurā valodas likuma pārkāpums saistībā ar ielu plāksnēm nonācis līdz tiesai. Rīgā ielu plāksnes esot Pašvaldības policijas kompetencē, turklāt esot svarīgi, lai būtu sakārtoti pašvaldības saistošie noteikumi, kas iepriekš Liepājā neesot bijuši kārtībā. A. Kursītis stāsta, ka pašvaldības īpašumiem un institūcijām parasti ielu plāksnes tiekot sakārtotas laikus un atbilstoši valsts valodas likumam, bet pārkāpumi biežāk esot pie privātmājām.
Jurija Osipova advokāts, I. Girss Neatkarīgajai apgalvo, ka lēmums desmit dienu laikā tikšot pārsūdzēts Kurzemes apgabaltiesā un, ja vajadzēs, arī Augstākajā tiesā. Tālāk, ja būs nepieciešams, vērsīšoties Eiropas vai ANO cilvēktiesību komitejā. Viņš tiesas lēmumu nodēvēja par «pārsteidzošu» – Osipova aizstāvībai esot bijuši pieci būtiski argumenti, no kuriem viens gan neesot bijis tik stiprs – ielas nosaukums nemaz nav divās valodās, bet tikai transkribēts kirilicā, nevis pārtulkots krievu valodā, bet pārējo argumentu neņemšana vērā I. Girsu manāmi bija sadusmojusi. Viņš stāstīja, ka pārējos argumentus vajadzējis ņemt vērā, piemēram, to, ka sodīts tiekot nevis cilvēks, kas zīmi pie mājas pielicis, bet cilvēks, kura īpašumā šī zīme atrodas, kā arī to, ka likumdošanā neesot noteikts, ka nedrīkst būt kāda valoda papildus un ka tikai latviešu valodā esot jābūt uzrakstītam ielas nosaukumam.