Satversmes tiesa par atbilstošu Latvijas konstitūcijai ir atzinusi liegumu tiesnešiem darboties politiskajās partijās.
Tādējādi faktiski ir pielikts punkts šā jautājuma iztirzāšanai un jāatzīst, ka Satversmes tiesas lēmums ir dēvējams par saprātīgu.
Protams, Eiropā ir valstis, kurās tiesnešiem attiecībā uz iesaistīšanos politikā ir daudz brīvākas rokas, un nav teikts, ka tālākā nākotnē Latvija nevarētu atgriezties pie šā jautājuma. Tikai, lai to darītu, ir nepieciešams veikt dažādu pasākumu kopumu, jo pretējā gadījumā Latvija no valsts ar neatkarīgu tiesu varu ātri vien pārvērstos par vienu no pasaules valstīm, kur tiesdas lēmumus diktē vadošā partija.
Vispirms jau jāņem vērā, ka, piemēram, Augstākās tiesas tiesneši Latvijā tiek ievēlēti ar Saeimas lēmumu. Jau līdz šim ir bijuši precedenti, kad cilvēkam ir liegts ieņemt šo amatu, jo kādam no parlamentāriešiem kaut kas viņa sejā, biogrāfijā vai iepriekš pieņemtajos lēmumos diez ko nepatīk. Neaizmirsīsim, ka Saeima nekādā gadījumā nevērtē tiesnešu kandidātu profesionalitāti, jo ne jau visi Saeimā sēdošie paši ir juristi, kas būtu minimālā prasība, lai varētu spriest, kurš kandidāts varētu būt labs Augstākās tiesas tiesnesis, bet kurš – ne. Ja Satversmes tiesas lēmums būtu pretējs, un Saeima varētu lemt par tiesnešiem – partiju biedriem, principā ir skaidrs, ka balsojumi notiktu, atbilstoši personu partejiskajai piederībai.
Tāpat, gadījumā, ja politiķiem tiktu ļauts stāties partijās, būtu jāizstrādā ļoti rūpīga, precīza lietu sadales sistēma, lai neizveidotos, piemēram, situācijas, kad tiesnesis un tiesājamais pārstāv vienu un to pašu politisko organizāciju. Piemēram, savulaik skaļi izskanēja gadījums, kad ar tiesas lēmumu tika nolemts – tā kā Tautas partija ir gan prettiesiski saņēmusi ziedojumus, gan arī pārsniegusi pieļaujamo priekšvēlēšanu izdevumu apmēru, tai kopumā jāatmaksā valsts budžetā vairāk nekā viens miljons latu. Droši vien nav grūti iedomāties, kāds varētu būt iespējamais šīs pašas tiesas lēmums, ja tiesneša krēslā būtu sēdējis cilvēks ar minētās partijas apliecību kabatā.
Var atsaukties uz indivīdu tiesībām piedalīties valsts politiskajos procesos ne tikai ik pēc dažiem gadiem, dodoties pie vēlēšanu urnas, lai tajā iemestu papīrīti ar iecienītās partijas nosaukumu, tomēr jāsaprot, ka ir amati, kuru ieņemšanas gadījumā jārēķinās ar zināmiem ierobežojumiem. Kaut vai tāpēc, lai jebkura persona, nonākot tiesas zālē vienā vai otrā statusā, varētu justies droši, ka cilvēks, kurš izlems konkrētās lietas likteni, nav politiski angažēts.
Savukārt attiecībā uz jau minētajiem pasākumiem, ko vajadzētu realizēt, lai nākotnē varētu atgriezties pie jautājuma par to, ļaut vai neļaut tiesnešiem stāties partijās, jāteic, kā ir – diez vai vismaz pārskatāmā nākotnē kaut kas tāds tiks realizēts. Galvenokārt jau tāpēc, ka Saeima, tajā pārstāvētās partijas, visticamāk, tā arī nevēlēsies atteikties no iespējas ievēlēt tiesnešus.