Pagājušajā nedēļā Ungārijā notikušās masveida Neatkarības dienas svinības pirmo reizi valsts jaunākajā vēsturē tika pavadītas ar skarbiem lozungiem, kuri vērsti pret Eiropas Savienību un „ārzemju kapitālu”.
Ņemot vērā Ungārijas valdības vadītāja Viktora Orbana lielo popularitāti un viņa ekonomiskās politikas panākumus, konflikts starp Budapeštu un Briseli ne tikai pieaugs, bet arī iesaistīs savā orbītā citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, – ziņo fondsk.ru.
2014. gada pavasarī Ungārijā ir gaidāmas parlamenta vēlēšanas, un kreisi centriskā opozīcija jau mobilizē spēkus cīņai pret premjeru Orbanu un viņa piekritējiem. Viktora Orbana politiskā karjera sākās 1989. gadā. Tad Ungārijas, kura centās ātrāk iestāties ES un NATO, motīvi pret Briseli īpaši neskanēja. Viena vienkārša iemesla dēļ: īsti nebija ko kritizēt. Mūsdienu Eiropas Savienības tēls tika radīts Māstrihtas mokās, eiro vietā funkcionēja neskaidrs ekijs, bet par galveno integrācijas Eiropā nopelnu tika skatīta iespēja pārvietoties pa Eiropu bez vīzas. Ungārijas uzņemšana ES 2004. gadā (saglabājot Ungārijas forintu) kļuva par visu iepriekšējo valsts valdību 15 gadus ilgā „pārejas perioda” darbības rezultātu.
Tomēr jau pēc pāris gadiem eiforiju Ungārijā un tās kaimiņvalstīs nomainīja pieaugošais satraukums un jauns nacionālistisko noskaņojumu vilnis. Izrādījās, ka Eiropas Savienība ne tikai nespēj piešķirt jaunu impulsu sociāli ekonomiskajai attīstībai, bet arī kaut kur atņēma Austrumeiropas valstīm sociālistiskā laikmeta iekarojumus – ražošanas jaudas, lauksaimnieciskās ražošanas tradīcijas un ierastos noieta tirgus. No ungāriem, poļiem, slovākiem (bet no 2007. gada arī no bulgāriem un rumāņiem) pieprasīja atteikties no nacionāli orientētās ekonomikas, tirdzniecības un ārpolitikas patstāvības, kultūras un nacionālajām tradīcijām. Bet no 2009. gada pievienojās prasības „savilkt jostas” vai nu grieķu, vai nu Vācijas mietpilsoņu, vai nu Briseles birokrātu glābšanas dēļ.
Šādos apstākļos uz Eiropas skepticisma viļņa daudzi ar veselu saprātu apveltīti Centrāleiropas un Austrumeiropas politiķi sāka veikt mēģinājumus izmantot noteiktus sociāli ekonomiskā kursa aspektus, kurus realizē daudzas veiksmīgas valstis ārpus Eiropas Savienības un eiro zonas Dienvidaustrumu Āzijā un Latīņamerikā. Pat Orbana Briseles un Vašingtonas kritiķi bija spiesti atzīt, ka valsts tās valdības vadībā ir „izgājusi no recesijas, panākusi inflācijas un bezdarba samazinājumu”.
23. oktobra mītiņš Budapeštas centrā, kurā piedalījās pusmiljons Orbana piekritēju, kļuva par šī kursa atbalsta demonstrāciju, kurā vēsturiskā paralēles un noteikta nacionālisma deva apstiprina nacionālās patstāvības saglabāšanas prasību sociāli ekonomisko un politisko problēmu risināšanā. Savā uzrunā Viktors Orbans uzskatāmi nosodīja gan komunistu valdīšanas gadus un 1956. gada sacelšanās apspiešanu, gan mūsdienu ārzemju kapitāla ekspansiju un ES politiku, aicinot sākumā nostiprināt nacionālo valūtu. Protams, tika nosodīta arī opozīcija, kura pēc premjera vārdiem „iet roku rokā un strādā kopā ar ārzemniekiem”. „Mums priekšā stāv smaga cīņa, mums ir nepieciešams katrs gan jaunais, gan vecais, no universitātes profesora līdz miesniekam”, – paziņoja Orbans.
Par to, ka viņa kabineta politika pamatojas uz reālu situācijas novērtējumu, liecina arī pozīcija, kuru Budapešta ir ieņēmusi valsts dalības Nabucco projekta jautājumā. 2012. gada pavasarī Viktors Orbans izteicās par Ungārijas izstāšanos no šī projekta, kurš paredz dārga un nerentabla gāzes vada būvniecību. Cita lieta ir Krievijas projekts „Dienvidu plūsma”, kuram ir reāla izejvielu bāze un nepieciešamais finansējums. 29. oktobrī „Gazprom” Direktoru padome savā sēdē akceptēja 2013. gada investīciju programmas pieaugumu no 705 miljardiem rubļu līdz 1,026 triljoniem rubļiem, tai skaitā arī projekta „Dienvidu plūsma” realizācijai.
Ja Ungārijas valdība patlaban turas pretī ES, SVF un citu starptautisko struktūru centieniem pastiprināt kontroli dažādās valsts dzīves sfērās, tad citām Austrumeiropas reģiona valstīm ir savas, ne mazāk nopietnas pretenzijas Briselei. Proti, „pret Briseles frontei” pilnīgi var pievienoties Bulgārija un Rumānija, kurām Eiropas Savienība atsaka iestāšanos Šengenas zonā. Lūk, arī septembrī Eiropas Komisija Vācijas. Nīderlandes un Francijas spiediena ietekmē atkal piedāvāja Bukarestei un Sofijai nelolot ilūzijas. Turklāt, ja iepriekš Eiropas ierēdņi miglaimi sprieda par problēmām ar noziedzību, nepietiekamu politisko institūciju demokrātiskumu, vāju nacionālo robežu kontroli, tad patlaban galvenā pretenzija pret abām valstīm tika konkretizēta: čigāni. Pēc Briseles domām Bukareste un Sofija necenšas integrēt vietējos čigānus sabiedriskajā dzīvē, kaut gan šiem mērķiem jau ir izdalīti „miljardi eiro”.
Par miljardiem eiro Briselei atbildēja Rumānijas ārlietu ministrs Tituss Korlecjans. Speciālā Bukarestes sasauktajā preses konferencē viņš šādus apgalvojumus nosauca par „pasakām”, kuras neatbilst īstenībai. Turklāt pēc viņa vārdiem ES plašumos dzīvo 15 milj. čigānu, kuri nav Rumānijas pilsoņi un ar kuriem reāli neviens nenodarbojas. Tomēr pretenzijas tiek izvirzītas tikai Bukarestei un Sofijai.
Arī Bulgārija saskata politisko zemtekstu ES varas iestāžu rīcībā, kura kavējas šo Balkānu valsti pievienot Šengenas līgumam. Pēc valsts prezidenta Rosena Plevnelijeva liecībām, gan Sofija, gan Bukareste „tehniski ir gatava” strādāt ES interesējošajā virzienā. „Te runa ir ne tikai par noteiktu tās vai citas valsts politiku, te runa ir par Eiropas Savienības politiku. Tāda valsts kā Bulgārija, kura strādāja ar pilnu atbildību, investēja simtus miljonu drošības nodrošināšanai uz robežas, pilnībā varētu rēķināties ar Eiropas solidaritāti”, – atzīmēja Bulgārijas prezidents.
Tomēr mūsdienu Eiropas Savienības solidaritāte nepastāv. Nav izslēgts, ka tuvākajos mēnešos drīzāk sāks runāt par solidaritāti pret Briseli.