Kā ziņots, Daugavpils pilsētas domes darba grupas, kura izstrādā pilsētas jaunatnes politikas koncepciju, darbības termiņš tika pagarināts līdz marta beigām.
Daudzi pilsētas domes deputāti bija neizpratnē par deputāta Jurija Zaiceva vadītās darba grupas izdarītajiem secinājumiem.
Savu viedokli par darba grupas darbību portālam Gorod.lv paziņoja jaunietis ar aktīvu dzīves pozīciju, projekta „Paaudžu solidaritāte” dalībnieks Andrejs Isakovs.
Vairāku darba grupu, tostarp J.Zaiceva vadītās grupas izveidošanu Daugavpils pilsētas domē viņš uzskata par tīru formalitāti.
„Neesmu pret darba grupu, kura nodarbotos ar pilsētas jaunatnes politikas koncepcijas izstrādi, bet tās darbībā es neredzu loģiku. 3 mēnešu laikā netika sasniegti ievērojami rezultāti, tādēļ darbības termiņu bija nepieciešams pagarināt vēl par mēnesi.
Manuprāt, darba grupas vadītājs Jurijs Zaicevs nav jauniešu līderis. Manās acīs viņš tā arī palika „cīnītājs pret piesavināšanos”, kā pirms vēlēšanām viņu dēvēja daži laikraksti. Tieši ar to bija saistīti viņa solījumi, es nedzirdēju ne vārda par jaunatnes politiku, bet tagad viņš pēkšņi izrāda par to interesi.
Cik man zināms, par pētījumu, kura veikšanai lūdza iedalīt gandrīz 1 000 eiro, tika runāts minētās darba grupas darbības sākumā, jo tās locekļiem bija pretenzijas pret Jaunatnes departamenta veikto pētījumu. Pēc manām domām, jaunā pētījuma rezultātiem jāatšķiras no jau veiktā pētījuma rezultātiem, tajā jāiesaista kompetenti speciālisti.
Par jauniešiem pieņemts uzskatīt 14-25 gadus vecus cilvēkus, bet darba grupā netika iekļauti Izglītības pārvaldes speciālisti, kuru pārziņā atrodas vairākums 14-19 gadu vecu jauniešu. Kā zināms, uz tikšanos tika uzaicināts Teodors Bikovskis. Kāpēc darba grupas sēdēs netika aicināts piedalīties Daugavpils jaunatnes lietu jomas kurators Jānis Dukšinskis? Kāpēc darba grupa nekontaktējās ar Departamentu, Izglītības pārvaldi, cilvēkiem, kuri savulaik bija atbildīgi par šo jomu? Piemēram, ar Vitāliju Azareviču un Ritu Strodi. Uzskatu, ka viņu viedoklis un pieredze būtu noderīgi.
Nesaprotu, kāpēc bija vajadzīgs pieredzes apmaiņas brauciens uz Valmieru. Manuprāt, Daugavpili un Valmieru nevar salīdzināt. Pirmkārt, Valmierā dzīvo 25 000 cilvēku, bet pie mums – četras reizes vairāk. Otrkārt, saskaņā ar statistikas datiem, Daugavpilī ir 10 000 jauniešu, kas ir nedaudz mazāk par pusi no Valmieras iedzīvotājiem. Treškārt, Daugavpils ir multinacionālā pilsēta, ko nevar teikt par Valmieru. Ceturtkārt, mums neder šajā pilsētā izmantotā sistēma. Ne velti valsts otrajā lielākajā pilsētā izveidots Jaunatnes departaments, kurš palīdz jauniešiem attīstīties dažādās jomās. Daugavpilī darbojas Neformālās izglītības centrs, kurš atbalsta aptuveni 20 jauniešu organizācijas.
Kāpēc tika izveidota šī darba grupa? Kādi mērķi bija jāsasniedz? Ja tā rūpējas par jauniešu situācijas uzlabošanu pilsētā, kāpēc tās sastāvā nav Jaunatnes departamenta pārstāvju? Rodas iespaids, ka darba grupa un Departaments konfrontē savā starpā. Šajā gadījumā jādarbojas kopā, jo jauniešiem nepieciešama stabilitāte gan pilsētas, gan valsts mērogā. Mērķu sasniegšanai nepieciešams konstruktīvs dialogs. Tas ir jautājums, kas tiek risināts valsts politikas līmenī.
Uzskatu, ka darbā jāatsakās no emocijām, politiskām ambīcijām, personīgām interesēm un jāveido dialogs. Diemžēl šī darba grupa nespēja visus apvienot, dialoga nebija. Problēma jāizpēta daudz dziļāk. Piekrītu, ka Departamentam jāsekmē jauniešu organizāciju dalība dažādos projektos, jāpalīdz to izstrādē un īstenošanā, un Departaments to dara. Cita lieta, kā varētu motivēt šīs organizācijas vēl aktīvāk iesaistīties projektos.
Departamenta vadības maiņas jautājumu es nekomentēšu, jo esmu pārliecināts, ka darba grupas uzdevums ir uzlabot situāciju jaunatnes politikā un izstrādāt kvalitatīvu un daudzpusīgu koncepciju. Iespējams, jāmaina nevis cilvēki, bet darba stils, atsevišķu jautājumu organizācija utt.”, uzskata A.Isakovs.