Man nekad nebija noslieces uz vēstījuma žanru, bet te, kā jāsaka, piespieda.
Tieši kā A. Puškins raksta: „Un roka prasās pēc spalvas, bet spalva pēc papīra”.
Bet viss sākās tā …
Sestdienas rītā es nolēmu nomazgāties tikko izremontētajā Grīvas pirtī, kurp arī devos. Ne tas, ka mājās nav vannas un dušas, bet pirts nav tikai mazgāšanās – tā ir arī atpūta dvēselei. Atnācu, bet man saka: „Nedrīkst! Sieviešu diena! Vīriešus gaidām piektdienās”. Domāju labi, došos uz pilsētas pirti. Atnāku. Bet no platformas saka: „Tā ir Ļeņingradas pilsēta”, t.i., nedrīkst. Sieviešu diena!”. Sakiet, lūdzu, kādam jābūt stulbenim, lai nenojaustu, ka vienā pirtī piektdienās jābūt sieviešu dienai, bet otrā – vīriešu, bet sestdienās otrādi. Tā, lai cilvēkiem būtu ērti. Acīmredzot mūsu vadītājiem nav laika domāt par iedzīvotājiem, jo visas domas tikai par sevi.
Pagāja nedēļa … Nu gribas man nomazgāties Grīvas pirtī pēc remonta, kaut vai jau vairs neatceros, kad to tur pēdējo reizi veica. Kā jāsaka, izbaudīt Eiropas dizaina skaistumu. Pēc šāda pārtraukuma, ar mūsdienu iespējām domāju, ka Maskavas pirtis atpūšas.
Atnāku piektdien. „Saka: Nāciet, laipni lūdzam!” Ienāku garderobē un ko es redzu? Nopluka mani sapņi kā ziepju burbulis. Flīzes, ar kurām sienas tika noflīzētas vēl padomju laikos, vienkārši ir nokrāsotas dzeltenā krāsā. Bet tās, kuras vecuma dēļ ir izkritušas, aizsmērētas ar cementu ne visur. Nu pieņemsim, nav jums naudas jaunām flīzēm, varētu pacensties noņemt vecās, uzklāt uz sienām apmetumu un tad nokrāsot. Būtu prātīgāk.
Gribētos pajautāt pilsētas kungiem – komandieriem: vai savās mājās jūs vannas istabā arī krāsojat flīzes vai klājat jaunas? Par tādu remontu jūs sievas izdzītu no mājām kā nevajadzīgus un bezperspektīvus! Bet valsts dienestā arī tā būs labi.
Tālāk – labāk! Paņemu vanniņu, eju uz zāli mazgāties. Tās pašas flīzes, tāda pati krāsa! Tikai no mitruma jaunā krāsa jau sākusi lobīties. Gribu pieliet karstu ūdeni, bet kā? Ar mēģinājumu un kļūdu metodi, jo krāni nokrāsoti tādā pašā dzeltenā krāsā (acīmredzot remonta vadītāja radinieki nāk no Ķīnas). Vai tik grūti ir paņemt rokās skrūvgriezi, atgriezt vienu skrūvi un noņemt no krāna spārnuzgriezni? Labi, pielēju ūdeni, apsēdos uz sola mazgāties. Skatos, baterijas ir apšūtas ar koka redelēm. Domāju, ka kaut ko ir izdarījuši labi. Var taču! Naivulis! Kam tur ir kaut ko izdarīt prātīgi, ja prāta nav. Šīs redeles vienkārši piestiprinātas ar sarūsējušu drāti, turklāt asie gali nav paslēpti iekšpusē, bet atrodas ārpusē it kā speciāli, skrāpējiet cilvēki pakaļas. Protams, nopirkt plastmasas apskavas – rublis par spaini, domei ir pārāk lieli izdevumi.
Labi! Ja nevar nomazgāties, tad vismaz izpērties. Ja nu! Pērtuvi apšuva ar dēlīšiem kā nākas, nav pretenziju. Pirts lāvu izveidoja apmēram pusotra metra augstumā – arī labi. Tikai atkal kļūme: ne tev margu, ne tev kādu rokturi neizdomāja. Kāpiet augšā kā klinšu kāpēji Kaukāza virsotnē. Bet, ja paslīdēji, turies pie gaisa vai kaimiņa, jo vairs nav kur. Nepieķēries – lido uz pirts krāsni. Cilvēki peras, kā kurš var, slotu lapas lido, bet tās nevar izslaucīt, jo lāvas piestiprinātas ļoti cieši, un palīst zem tām ar slotu nav nekādas iespējas. Nieki, ka tās drīzumā sāks pūt – elpojiet ar puvekļiem pirts apmeklētāji „uz veselību”! Lūk, ko es jums teikšu: nekā šāds remonts, tad labāk nekāds. Vajadzētu paņemt SPK kombināta vadību kopā ar deputātiem, mūsu tautas kalpiem, kuri cīnās par tautas labumu, un atdzīt uz izremontēto pirti, noņemt bikses, nosēdināt ar pliku pakaļu uz karstās pirts krāsns. Nepielec caur galvu, varbūt pielēks caur kaut kādu citu vietu! Varbūt tā vietā, lai veidotu dažādas bezjēdzīgas komisijas iepriekšējo komisiju darbības pārbaudei, ir vērts izveidot komisiju pirts remonta pārbaudei? Tas būs lietderīgāk un lētāk!
Nu ko te es uzbruku pirtij … Pie mums arī visa pilsēta kā pēc aviācijas uzlidojuma: tikai bedres un ierakumi.
Paskatījos es uz visu to ar bēdīgu skatienu un nodomāju: vai nu mūsu komandieri un mājas dzīvo pilnīgā cūcībā, jo visapkārt ir posts, dubļi un pa roku galam pēc viņu domām iedzīvotājiem ir normāla parādība, vai nu mūs uzskata par darba lopiem, jo jums arī tā būs pārāk grezni. Priecājaties! Kaut kas man saka priekšā – otrais!
Ar šo atvados, A. Alehnovičs