Daudzi autovadītāji, it īpaši tie, kuriem bieži nākas nobraukt ievērojamus attālumus, droši vien ir sastapušies ar cilvēkiem ar mugursomām, kuri „balso” ceļa malā.
Protams, dzīvē gadās dažādas situācijas un ne visi, kuri mēģina noķert mašīnu, kura brauc tajā pašā virzienā, dara to regulāri, tas ir, ne visus var nosaukt par stopētājiem.
Pirmo reizi Kaspars Šmaukstelis noķēra mašīnu 15 gadu vecumā, tomēr tad tas bija mājās nokļūšanas paņēmiens, jo puisis nokavēja savu autobusu. Šodien Kasparam ir 23 gadi, un ar autostopu viņš jau ir pabijis 18 valstīs.
Intervijā ar Kasparu mēs pamēģināsim noskaidrot, kas ir autostops, cik tas bīstams un pie kā var novest.
Kaspar, droši vien uzreiz jānoskaidro, kas ir autostops?
Autostops drīzāk ir dzīves stils. Ne vienmēr tas ir lētākais paņēmiens, kā nokļūt no punkta „A” līdz punktam „B” un bieži pat ne ātrākais, bet patiešām ar piedzīvojumiem un notikumiem bagātākais.
Pastāsti, kā tev viss sākās – kāds bija tavs pirmais ceļojums?
Pirmo reizi es noķēru mašīnu, kad man bija 15 gadi, bet tad es to darīju tikai tādēļ, lai nokļūtu mājās – vai nu es nokavēju uz autobusu, vai nu tas nepienāca laikā … Bet par autostopu es uzzināju no sava vecākā brāļa, kurš jau tad ceļoja ārzemēs. Tad arī es padomāju, ka nekas slikts nevar notikt, ja jau brālis tā dara. 16 vai 17 gadu vecumā kopā ar draugiem mēs organizējām vairākus braucienus pa Latviju ar autostopu. Bet pirmais nopietnais brauciens, kurš vēlāk beidzās diezgan interesanti, notika, kad man bija 17 gadi un es kopā ar divām meitenēm devos uz Horvātiju.
Interesanti, kāda pret tavu paziņojumu par šī ceļojuma plāniem bija vecāku attieksme, jo tad tu vēl nebiji pilngadīgs?
Protams, vecāki bija noskaņoti skeptiski un mēģināja mani ierunāt nebraukt. Bet vasarā es pats nopelnīju naudu, atgādināju vecākiem par to, ka arī brālis tā darīja, un pajautāju, kādēļ man nedrīkst? Var teikt, ka lēmumu es pieņēmu patstāvīgi.
Un tev tas izdevās?
Jā, tad es vēl nebiju pieredzējis stopētājs (šķiet tobrīd ārzemēs biju vienu vai divas reizes) un ceļojuma plānošana gūlās uz manu ceļa biedreņu pleciem, jo viņas divatā jau bija ceļojušas uz Slovākiju. Tādēļ es pilnīgi paļāvos uz viņām, tikai somu salasīju pats, bet arī to, kā tika noskaidrots vēlāk, es izdarīju ne visai pareizi.
Tomēr viss beidzās veiksmīgi?
Jā, pirmais tālais brauciens izrādījās pat ļoti veiksmīgs. Ceļojuma laikā es iepazinos ar savu meiteni Elīnu, un tagad mēs turpinām ceļot ar autostopu divatā.
Kaspar, padalies, vai stopētājiem ir kaut kādi savi noteikumi? Var būt, piemēram, kā pareizi posties ceļam un plānot ceļojumu, pie kā sēsties mašīnā?
Ja runājam par to, kas jāņem līdzi ceļā, varu teikt, ka tas ir diezgan individuāli, un vislabāk tu sāc saprast, kas tev ir nepieciešams ceļā, tikai pirms trešā brauciena.
Par to, pie kā sēsties mašīnā … Protams, pie šaubīgiem tipiem nevajadzētu sēsties, bet man nācās braukt ar dažādiem cilvēkiem. Par laimi, rezultātā visi izrādījās labi un draudzīgi. Piemēram, vienu reizi braucām no Grieķijas un Maķedonijas robežas līdz Albānijai ar šoferi turku – mums bija vienkārši milzīga valodas barjera, bet ar žestu palīdzību mēs tomēr sapratām viens otru, pēc tam viņš laikam divus gadus zvanīja dažādos svētkos.
Nevaru teikt, ka pastāv kaut kādi vispārēji noteikumi, bet iesaku kaut vai uz kartona kastes rakstīt sava ceļojuma mērķi, tad būs vairāk iespēju, ka gadīsies labi šoferi, nevis cilvēki, kuri var aizvest 5 km uz priekšu un atstāt tevi nezin kur.
Pastāsti, ar kādiem autovadītājiem tev nācās sastapties tavu ceļojumu laikā?
Šoferus es iedalu vairākos tipos. Ir tādi, kuri agrāk paši bija stopētāji un tagad strādā uz savu karmu. Ir tādi, kuri vienkārši brauc tajā pašā virzienā un ņem ceļa biedrus, lai īsinātu laiku – pie tādiem, piemēram, pieder kravas automobiļu vadītāji. Un ir vienkārši labi cilvēki. Bet ir cilvēki, kurus nekad nevar saprast – viņi ar tevi nerunā, bet aizved līdz vietai, un viņiem jāpasaka liels paldies.
Interesanti, cik dažādi izturas pret stopētājiem dažādās valstīs?
Tik tiešām ir valstis, kurās ir daudz stopētāju, un ir valstis, kurās „stopēt” ir grūtāk. Manuprāt, visvienkāršāk ir apturēt mašīnu Polijā, Slovēnijā un Rumānijā.
Latvijā notiek dažādi, bet arī pie mums nav maz labu cilvēku, kuri ir ar mieru paņemt līdzbraucēju.
Vai tu uzskati ceļojumus ar autostopu par bīstamiem?
Es domāju, ka jebkurā brīdī cilvēku var notriekt arī autobuss, tas ir, jebkuras mūsu darbības lielākā vai mazākā mērā var būt riskantas. Protams, jābūt piesardzīgam un jādomā ar galvu.
Droši vien tev ir kaut kādi interesanti stāsti, kuri ir saistīti ar ceļojumiem. Vai tu gribi ar tiem padalīties?
Ja īsi, tad varu pastāstīt par vairākiem gadījumiem. Savā pirmā brauciena uz Horvātiju laikā es nokļuvu slimnīcā, uz autobāna par mums sāka interesēties policija, bet es vēl pazaudēju savu somu ar naudas maku, pasi un telefonu. Tad nācās veikt lielu ceļu viesuļvētras laikā caur Varšavu, lai saņemtu zaļo lapiņu – atļauju atgriezties Latvijā.
Cits amizants gadījums notika Ungārijā, kurā mēs tikai ar datora un Google tulkotāja palīdzību varējām sarunāties ar mūsu šoferiem.
Vēl viens interesants gadījums notika, kad mēs šķērsojām Grieķijas un Maķedonijas robežu, un robežsargs, uzzinot, ka mēs esam no Latvijas, parādīja „Aldara” pudeli.
Bet mūs pēdējā brauciena laikā mēs kļuvām par kontrabandas izvešanas no ES uz Ukrainu līdzdalībniekiem. Mēs piecatā braucām ar mikroautobusu, kurā atradās trīs ledusskapji, viena veļas mašīna un daudz veļas pulvera. Šoferis mēģināja dot kukuļus vai tika galā bez tiem, bet beigās par to, ka mēs palīdzējām izkraut mikroautobusu, iedeva mums saldējumu un ūdens pudeli.
Protams, šādu ceļojumu laikā gadās daudz dažādu situāciju, kad kāds ielūdz uz dārgu restorānu vai aizved mūs uz kaut kādu vietu, kura nav pa ceļam, lai mums to parādītu.