Esmu visīstākā Latgales zemniece. Zemi apstrādāja mani vecāki un vecvecāki. Arī es izvēlējos šo, ne visai vieglo, dzīves ceļu. Desmit gadus esmu veltījusi zemes izzināšanai – kā to kopt, kā panākt labu ražu un kā aizsargāt un palīdzēt augiem.
Jau ir aizritējuši 15 gadi, kopš man ir sava saimniecība, kurā es audzēju augļus un dārzeņus, kā arī dažādus kultūraugus. Turklāt jau 11 gadus es strādāju Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra Daugavpils nodaļā par konsultanti. Mūsu darbs daudzējādā ziņā līdzinās darbam izglītības jomā, bet šur tur tas līdzinās arī ārsta un psihologa profesijai. Mums gan ir „jāārstē” zemnieku saimniecības, palīdzot tām strādāt tā, lai viņu darbs atmaksājas ar labiem ienākumiem. Tā bija mūsu iniciatīva, kad mēs vairakkārt centāmies panākt, lai Latgalē tiktu investēts vairāk Eiropas Savienības naudas, kas ļautu palielināt jauno fermeru un stipro saimniecību skaitu. Te jāatceras arī fakts, ka pamazām jaunās ģimenes no ārvalstīm sāk atgriezties mājās. Palīdzēt viņiem nostabilizēties dzimtajā zemē, piešķirt līdzekļus un iedot zināšanas, lai atdzimtu Latgales ciemi – tas ir uzdevums, kurš valsts līmenī nav paveikts.
Visai bieži nākas dzirdēt viedokļus, ka izmirstošajā Latgalē uzturēt zemnieku saimniecību nav izdevīgi, un kuram gan te vispār ir vajadzīga viņu produkcija? Pavisam nesen mums izdevās realizēt, manuprāt, nelielu, bet ļoti svarīgu iniciatīvu – atvērt Daugavpils zemnieku vakara tirgu. Ieguvums ir acīmredzams – zemnieki, it īpaši jaunie, izmanto izdevību pārdot pašu audzētos dārzeņus un augļus, bet pilsētnieki pēc grūtās darba dienas tirdziņā var iegādāties svaigus produktus tieši no ražotāja. Tā ir garantija pircējam, ka viņa iegādātā produkcija nav atvesta no nezin kurienes, bet gan ir audzēta tepat. Izrādījās, ka ir ne tikai piedāvājums, bet – arī pieprasījums. Atliek vienīgi ražotājam un pircējam palīdzēt atrast vienam otru. Tagad mēs cenšamies panākt, lai vietējie ražotāji varētu piedalīties iepirkuma procedūrās pilsētas skolām un bērnudārziem. Es kā mamma un nu jau vecmamma nevaru saprast, kāpēc mums tagad, kad visapkārt ir tik daudz zemnieku saimniecību, kurās zemnieki no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim audzē savus augļus un dārzeņus, uz skolēnu galdiem joprojām nonāk nevis svaigi produkti, bet pārsvarā nocenoti ilgdzīvotāji no dārzeņu bāzēm. Tajos taču vairs nav ne vitamīnu, ne arī citu derīgu vielu. Jāsaka, ka šajā ziņā mēs jau esam nedaudz progresējuši.
Es ceru, ka tuvākajā nākotnē šīs Daugavpils novada zemnieku saimniecības varēs piegādāt sezonālos dārzeņus un augļus, lai Latgales bērni varētu ēst sava reģiona produkciju, kura ir svaiga un veselīga. Bērniem tas ir liels ieguvums, bet zemniekiem – papildu ienākumi. Šīs idejas realizācijai ir nepieciešama tikai ir vēlme un neatlaidība.
Tieši uzstājībai politiskajai varai problēmu risināšanā ir jākļūst par Latgales deputātu devīzi jaunajā Saeimā. Turklāt, pieņemot likumus un citus svarīgus lēmumus, ir jādomā nevis par labumu kādam iztēlē radītam Latvijas iedzīvotājam, bet gan jādomā par to zemnieku, kurš pēc smagas darba dienas atved uz Daugavpili sievas audzētos zaļumus. Ir jādomā par to, lai zemniekus nenospiestu nodokļu slogs. Uzskatu, ka zemnieku maksājumiem valsts kasē ir jābūt viņiem „pa kabatai”. Ja viņi regulāri sāks maksāt godīgus nodokļus, tad šīs naudas būs pietiekoši, lai indeksētu pensiju viņa patstāvīgākai pircējai – vienkāršai Daugavpils vecmāmuļai, kura ierodas vakara tirdziņā, lai vismaz mazliet ieekonomētu, pērkot zemnieku piegādāto produkciju.
Es ticu, ka LATGALES PARTIJA un tās deputāti, kas apvienoja Latgales stiprākos spēkus vienā komandā, būs spējīgi izdarīt daudz ko, lai panāktu sava novada labklājību. Mūsu brīnišķīgajam novadam ir jākļūst pievilcīgam ne tikai tūristiem, bet arī pašiem tā iedzīvotājiem. Latgales iedzīvotājiem, strādājot savā tēvu un vectēvu zemē, ir jādzīvo viņiem cienīga un pārticīga dzīve.
Valērijs Makarevičs: Latgali glābs izglītība un darbs
Mans mūžs ir saistīts ar Latgales lielāko pilsētu, esmu daugavpilietis, šeit es absolvēju skolu, šeit arī iestājos toreizējā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, strādāju pilsētas skolās. Vēlāk manas darba gaitas turpinājās Daugavpils Universitātē – sākumā biju laborants, tad aizstāvēju disertāciju un šobrīd esmu Daugavpils Universitātes Ilgtspējīgas izglītības institūta vadošais pētnieks. Lai arī pēc tautības esmu krievs, es nepārtraukti izjūtu ļoti dziļu saikni ar Latgali – manī nerit latgaliešu asinis, taču varu teikt, ka man piemīt latgaliešu mentalitāte.
Es iestājos LATGALES PARTIJAS un esmu gatavs to pārstāvēt Saeimā tāpēc, ka šobrīd šī partija ir Latgales reģiona iedzīvotāju interešu visveiksmīgākais pārstāvis. Pārējie politiskie spēki ir lokāli - tos pārstāv pilsētu, novadu vai arī republikāniskās partijas, tādējādi Latgales reģiona intereses tiek pārstāvētas tikai daļēji un tikai tādā gadījumā, ja tās sakrīt ar partijas interesēm.
Problēmām, kas mūsu reģionā ir visaktuālākās – bezdarbs, zems dzīves līmenis un emigrācijas palielināšanās, ir nepieciešams risinājums. Valsts augstākajā varā ir jābūt tiem politiķiem, kam Latgales jautājums ir galvenā prioritāte. Esmu gatavs attaisnot vēlētāju uzticību, iesaistoties izglītības un sociālo jautājumu risināšanā. Šobrīd ir vērojama paradoksāla situācija izglītības jomā – Latgalē ir visaugstākais bezdarba līmenis, taču, ja tiek atklāts jauns uzņēmums, lielākā problēma ir atbilstoša darba spēka trūkums. Cilvēku resursi ir, taču lielākoties tiem trūkst atbilstošu zināšanu un izglītības, pēc kā darba tirgū šobrīd ir īpaši liels pieprasījums. Tāpēc, pirmkārt, izglītības sistēma ir jāoptimizē tā, lai tiktu sagatavoti nevis dažādu profesiju pārstāvji, bet gan profesionāļi, kuru zināšanas un kvalifikācija atbilstu mūsdienu prasībām. Otrkārt, Latgalei ir nepieciešami uzņēmumi, kas varētu darbiniekiem maksāt nevis minimālo algu, kuras apmērs nespēj nodrošināt ikmēneša iztiku, bet gan piedāvāt adekvātu atalgojumu. Šādi uzņēmumi Latgalē ir, taču to ir par maz, lai atrisinātu reģiona sociālās problēmas. Reģiona ekonomikas un izglītības attīstība nemainīsies, kamēr netiks izveidota konkrēta un pārdomāta valsts programma, kas ievēros šī brīža vajadzības un spēs izstrādāt prognozes nākotnei. Jāatzīst, ka atrisināt šādas problēmu ir iespējams, tikai risinot tās valsts mērogā.
Sociālajā sfērā es vēlētos aktualizēt jautājumu par pensionāru dzīves līmeni. Visiem ir zināms, ka Latgales vecākā paaudze dzīvo trūcīgi – kā bērni izdzīvo ar minimālo algu, tā viņu vecāki iztiek ar niecīgu pensiju. Uzskatu, ka Latgales pensionāriem ir svarīga pat neliela, pat dažu eiro pensijas piemaksa.
Ja valstij nepietiek līdzekļu pensiju indeksācijai, kāpēc gan šo problēmu nevarētu atrisināt citā veidā, piemēram, indeksēt tikai mazās pensijas un pārējās pakāpeniski samazināt vai arī atcelt ienākuma nodokli, ko pensionāri ir spiesti maksāt?
Pēc loģikas, pensionāri savus nodokļus valstij taču jau ir samaksājuši. Kāpēc gan valsts apliek ar nodokli to, ko pensionāri savu darba gadu laikā visu mūžu ir atbildīgi maksājuši? Vai tas ir taisnīgi pret cilvēkiem, kas ir godīgi strādājuši un vecumā ir spiesti nemitīgi taupīt, lai izdzīvotu? Vēlos piebilst, ka Latgales iedzīvotāju nabadzības līmenis redzams arī dažādos statistikas datos. Ja citviet Latvijā atalgojums ir sasniedzis un pat pārsniedzis pirmskrīzes līmeni, tad mūsu reģionā šis rādītājs vēl joprojām ir zems, kas liecina par to, ka faktiski krīze Latgalē vēl turpinās – iedzīvotāji saņem niecīgas algas, nopelnot tikpat niecīgas pensijas.
Lai statistika liecina, ka Latgalē kāzas nenotiek retāk kā citos Latvijas reģionos, bērnu dzimstība nav augsta. Vai tiešām jaunlaulātie Latgalē nevēlas bērnus? Nekā tamlīdzīga! Bērni dzimst tur, kur ir jauno Latgales ģimeņu faktiskā dzīvesvieta – galvaspilsētā vai ārzemēs. Jāsecina, ka jaunieši uz dzimteni atbrauc, lai apprecētos un tūlīt jau brauc projām turp, kur spēj nodrošināt sevi un savas atvases. Šāda statistika uzdzen skumjas, un tas ir jāmaina! Emigrējusī jaunatne veicina ne tikai ģimenes locekļu atsvešināšanos, bet arī valstij nenomaksāto nodokļu, kā arī tukšo pilsētu un ciemu skaita pieaugšanu. Ja novadā iedzīvotāju skaits sarūk, sāk pietrūkt naudas labiekārtošanas darbiem, tiek slēgti veikali, sabiedriskā transporta reisi kļūst nerentabli un tiek atcelti. Loks noslēdzas, jo uz pamestu vietu, kas ir kā tukšs mājoklis, atgriezties ir smagi.
Galvenais šodienas uzdevums ir nepieļaut Latgales pilnīgu izzušanu! Lai nodrošinātu jauniešu palikšanu dzimtajā zemē, izvairītos no emigrācijas uz ārvalstīm, ir nepieciešama gan kvalitatīva izglītība, kas kalpos kā darba iespēju garants, gan arī mūsdienīgi uzņēmumi, kas speciālistiem spēs piedāvāt pienācīgu atalgojumu un labiekārtotu pilsētas un lauku vidi.
Politisko reklāmu apmaksāja partija VIENOTĪBA