22.martā Eiropas čempionātā brīvcīņā, kas norisinājās Tbilisi, piedalījās arī Anastasija Grigorjeva, kura uzvarēja poļu sportisti Moniku Mihaliku svara kategorijā līdz 63 kg un atkal kļuva par spēcīgāko Eiropā. Portāla Gorod.lv korespondente satikās un aprunājās ar Daugavpils lepnumu.
Anastasija, sākumā pastāstiet nedaudz par sevi.
Esmu 22 gadus veca, mana bērnība pagāja Nīderkūnos, dzīvoju Daugavpilī un neplānoju pārcelties. Sportā esmu jau 11 gadus. Sākumā nodarbojos ar džudo (2 gadus), pēc tam sāku nodarboties ar brīvcīņu, ar ko es nodarbojos jau septiņus gadus. Studēju DU Tiesību zinātnes programmā, kaut arī gada sākumā nolēmu paņemt akadēmisko atvaļinājumu, jo neskatoties uz universitātes pretimnākšanu, eksāmenu kārtošana man sagādā grūtības. Turklāt pēc Olimpiskajām spēlēm nolēmu uzlabot fizisko formu, kā rezultātā esmu uzvarējusi visos turnīros, kuros es piedalījos, tagad arī Eiropas čempionātu.
Pastāstiet, lūdzu, vai sportistiem ir arī brīvais laiks, kā Jūs to pavadāt?
Daudzi uzdod šo jautājumu, jo nevar iedomāties, cik daudz laika aizņem treniņi, lai jums rastos par to priekšstats, pastāstīšu par savu režīmu. Ja trenējos mājās, ceļos plkst.7:00, plkst.7:30 jau esmu ārā un līdz plkst.8:30 es vingrinos. Pēc tam dodos mājās, brokastoju, varu pagulēt kādu stundu līdz rīta treniņam. No plkst.11:00 līdz 13:00 man ir otrs treniņš, pēc tam pusdienas. No plkst.14:00 līdz 17:00 es guļu un no plkst.18:00 līdz 21:00 atkal trenējos. Mājās esmu ap plkst.22:00, vakariņoju, paskatos kāda seriāla sēriju un eju gulēt. Un tā katru dienu, izņemot sestdienu, kad ir viens treniņš, un svētdienu. Brīvā laika gandrīz nav. Sporta nometnēs brīvā laika ir vairāk, jo viss ir uz vietas un nav jāgatavo ēst.
Pašlaik brīvā laika ir vairāk, divas-trīs nedēļas varu pavadīt mājās, kaut kur izbraukt, satikties ar radiem un draugiem un vienkārši atpūsties.
Interesanti, kā viss sākās, kāpēc nolēmāt pamest džudo un nodarboties ar brīvcīņu?
Pirmajā džudo treniņā es tik stipri sasitos, ka sapratu – tas nav mans sporta veids. Bet mūsu treneris ļoti uzstāja, lai es apmeklētu treniņus un divu gadu laikā es vairākas reizes metu mieru un netrenējos, tad atgriezos, bet pēc tam sāku nodarboties ar brīvcīņu. Sākumā arī izdomāju dažādas atrunas, lai netrenētos, nepatika valkāt triko. Stāstīju, ka man esot mājturība vai kas cits, vārdu sakot, meloju, lai neapmeklētu treniņus. Vēlāk treniņu skaits pieauga – trīs, četras un beidzot piecas reizes nedēļā... Tad viena meitene – Viktorija Grigorjeva – ieguva trešo vietu pasaules mēroga sacensībās un saņēma naudas balvu. Es apsvēru domu, ka ar sportu var pelnīt, man bija 16 gadi un mana attieksme mainījās. Es sadraudzējos ar kolektīvu, tas kļuva par otro ģimeni, otrām mājām un es iemīlēju šo sporta veidu.
Tagad Jūs esat divkārtējā Eiropas čempione, pastāstiet, kā tas notika pirmo reizi?
Lūzuma moments notika 2009.gadā, kad es zaudēju Pasaules čempionātu, ieņēmu otro vietu, es sapratu, ka jāmaina treneris. Un 2009.gada beigās sāku trenēties pie lieliska trenera Sergeja Kursīša, kuram esmu ļoti pateicīga un pateicoties kuram esmu daudz sasniegusi. 2010.gadā pirmo reizi uzvarēju pieaugušo Eiropas čempionātā – tas bija kaut kas vārdiem neaprakstāms. Tolaik biju juniore, vēl gadu man bija jāpiedalās sacensībās junioriem, tādēļ braucām uz čempionātu kā uz parastām sacensībām. Bet es uzvarēju pasaules čempioni, pēc tam meiteni no Azerbaidžānas, tad – no Turcijas un finālā pārspēju krievieti, kura tobrīd bija pieckārtējā Eiropas čempione un stiprākā Eiropā. Nevienam negaidot par čempioni kļuvu es.
Anastasija, pastāstiet, ar kādām domām un kādu noskaņojumu Jūs devāties uz Tbilisi?
Pēc Olimpiskajām spēlēm piedalījos četros turnīros, kuros es uzvarēju, un bija savādi doties uz Eiropas čempionātu favorītes lomā. Pazīstot sevi, sapratu, ka, pat vinnējot ar 10-0, varu zaudēt. Braucot uz Eiropas čempionātu, sapratu, ka man jāuzvar, bet no otrās puses man likās, ka iespējams neesmu pietiekami daudz trenējusies. Tas ir, it kā jābūt labi, tomēr pārdzīvoju, ka kaut kas varētu neizdoties. Pirms katras cīņas jutos uztraukusies, kājas neklausīja, bija slikta dūša... kad iegāju ģērbtuvē, kurā atradās olimpiskā čempione Nataļja Vorobjova, ieraudzīju, ka viņa ir tikpat uztraukusies. Bet galu galā es uzvarēju, manuprāt, gan es, gan mans treneris esam pelnījuši šo medaļu. Turpināsim trenēties, lai arī nākotnē izcīnītu medaļas.